Kad pie debesīm slīd mākonīts'
Tik kluss un tumš kā sprāgonītis
Tas klusi brien uz tavu pusi
Kur tu saldā miegā dusi
Tas kaļto ļauno plānu savu
Kā sačakarēt dienu tavu.
Tas ar lielu blīkšķi nāks
Savus zibeņus mest tev sāks,
Tu piecelsies un muksi prom,
Galvā tik ar vienu domu
Kā sev nečakarēt omu! |
| |
